Kādā dienā es aizbraucu uz laukiem apciemot savu veco draugu Pēteri. Viņš tur dzīvo jau kādus piecpadsmit gadus un jau sen kļuvis par īstu laucinieku: silda krāsni ar malku, visus kaimiņus pazīst vārdā, viņam pat ir kaza.
Man ir maza pieredze laukos, izņemot to, ka bērnībā vasaras brīvlaikā braucu ciemos pie vecmammas. Tāpēc katru reizi, ierodoties laukos, es uzzinu ko jaunu.
Šoreiz sēdējām pie paštaisīta koka galda viņa dārzā, dzērām tēju un runājāmies. Pēteris pēkšņi iesmējās un paskatījās pa sāniem, liekot man pievērst uzmanību. Viņš pieminēja, ka rīt vīri ieraks zemē savus podus, un piedāvāja pievienoties. Sākotnēji man likās, ka viņš joko, bet Pēteris pārliecinoši pamāja ar galvu, redzot manu apjukumu, un ierosināja nākamajā rītā doties uz vietu, lai visu parādītu.
Nākamajā rītā paņēmām vecu alumīnija katlu un devāmies pie kaimiņa, kurš jau bija sācis rakt zemē. Kaimiņš Valts, kurš parasti izskatās ļoti nopietns, šoreiz ar lielu aizrautību strādāja pie katliņa sagatavošanas. Zeme jau bija nedaudz uzrakta, un viņš aktīvi skaidroja Pēterim, kā pareizi visu sagatavot. Es uz šo procesu skatījos ar ieplestām acīm, nesaprotot, kas tieši notiek.
Valts paskaidroja, ka viņi gatavo gaļu sava dēla kāzām, izmantojot tradicionālo metodi – tā tiek likta katlā un aprakta zemē, lai lēnām tvaicētos. Šī metode nodrošina, ka gaļa kļūst aromātiska un mīksta, ko cepeškrāsns nespēj sasniegt. Viņš piebilda, ka šāda gatavošana ir kļuvusi par tradīciju un viņa sieva ļoti augstu novērtē šo pieeju.
Lasi vēl: Ja ziema silta, tad vasara auksta? Sinoptiķis sniedz atbildi par gaidāmo vasaru
Es nekad agrāk nebiju dzirdējis par šādu gaļas pagatavošanas veidu, taču tas šķita interesanti, un es nolēmu piedalīties. Sākām rakt bedri, un Pēteris brīdināja par pareizu augsnes izvēli, lai sienas nesadruptu. Bedrei vajadzēja būt apmēram divu plaukstu dziļumā un nedaudz platākai par katlu. Galvenais bija strādāt rūpīgi un vienmērīgi.
Kad bedre bija gatava, tad sākās lielais darbs..
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
